EINŠTEINA SMADZENES

JOZEFS NESVADBA

EINŠTEINA SMADZENES

IZDEVNIECĪBA «ZINĀTNE»RĪGA - 1968

A(CehcH) Ne 617

No čehu valodas tulkojusi AINA RUDZROGA

Mākslinieks G. KRUTOJS

Jozefs Nesvadba

Mūsu gadsimta otrajā pusē zinātniski fantastiskā li­teratūra attīstījusies visai strauji gan kvantitatīvi, gan kvalitatīvi. Sī parādība cieši saistīta ar straujajiem sa­biedrības attīstības tempiem un pārsteidzošajiem jaun­atklājumiem zinātnē un tehnikā. Par to liecina kaut vai tas, ka padomju (un ne tikai padomju) zinātniski fantastiskās literatūras attīstībai spēcīgu stimulu deva pirmie cilvēku lidojumi kosmosā. Šo literatūru raksturo tas, ka minimāli samazinājies atstatums starp dzīves īstenību un rakstnieka fantāziju. Ja Zila Verna romāni viņa laikabiedriem varēja likties kā nepiepildāma pa­saka, tad mūsdienu rakstnieku fantāzijas ainas — vai tie būtu piedzīvojumi, kas gaida cilvēkus, tā sakot, te­pat aiz nākamā ielas stūra, vai sastapšanās ar domā­jošām būtnēm tālumos, kas mērojami daudzos gais­mas gados, — vairs nav pretstatā reāli iespējamam. Otra raksturīga iezīme ir tā, ka zinātniskā fantastika kļuvusi par «nopietnu» literatūru. Ja no pagātnes man­tojuma par «īstu» literatūru varam uzskatīt tikai Zila Verna un Herberta Velsa darbus, padomju literatūrā Alekseja Tolstoja divus zinātniski fantastiskos romā­nus, tad patlaban zinātniskā fantastika ir kļuvusi par nopietnu un dedzīgu literāru diskusiju priekšmetu un tai pievērsušies īsti vārda mākslinieki, kas neilgā laikā kļuvuši pazīstami visā pasaulē. Tādi ir padomju rakst­nieki Ivans Jefremovs, brāļi Strugacki, tāds ir polis Staņislavs Lems, amerikānis Rejs Bredberijs. Kopš 1960. gada šiem pazīstamajiem rakstniekiem pievie­nojies arī čehs Jozefs Nesvadba.

Jozefs Nesvadba nav vairs nekāds iesācējs literatūrā, viņš ar to nodarbojas jau divdesmit gadu, taču pazīs­tams kļuva tieši ar saviem zinātniski fantastiskajiem >? darbiem. Nesvadba dzimis Prāgā 1926. gadā. Literāro darbību viņš sācis kā tulkotājs 1946. gadā, kad pa­rādās viņa tulkotā angļu klasiķa Kolridža «Dziesma par veco jūrnieku». Nesvadba daudz tulko arī jaunāko angļu poēziju, šai pašā laikā saraksta arī vairākas lugas, kuras gan tiek izrādītas tikai uz provinces skatu­vēm. Viņš dramatizē arī Zila Verna romānu «80 dienās apkārt zemeslodei» (vēlāk šim pašam darbam pievēršas pazīstamais čehu dramatiķis Pāvels Kohouts). Pirmā Nesvadbas prozas grāmata, zinātniski fantastisku stāstu krājums «Tarzāna nāve», iznāk 1958. gadā. Jau ar šo pirmo grāmatu Nesvadba iekaro lasītāju un kri­tikas atzinību. Nākamajā gadā iznāk Nesvadbas de-

tektivstāsts «Atgadījums ar zelta Budu», kas izdots arī Padomju Savienībā (ukraiņu valodā). Vēl pēc gada — 1960. gadā — nāk klaja zinātniski fantastisko stāstu grāmata «Einšteina smadzenes». Drīz vien abas šīs stāstu grāmatas parādās atkartotā izdevumā. Atse­višķi stāsti no šīm grāmatām drīzumā parādās arī ār­zemju izdevumos. 1962. gadā iznāk trešā, pagaidām pēdējā Nesvadbas zinātniski fantastisko stāstu grā­mata «Ceļojums pagātnē». Izlasē, ar kuru tagad iepa­zīstas latviešu lasitajs, uzņemti stāsti no visiem trim Nesvadbas zinātniski fantastisko stāstu krājumiem.

Beidzot 1964. gadā nāk klajā Nesvadbas pats jaunā­kais darbs — stāsts «Dialogs ar doktoru Dongu», ko Cehoslovakijas kritika atzist par nozīmīgu darbu, par labāko, kādu Nesvadba līdz šim uzrakstījis.

Nesvadbas darbi izdoti Padomju Savienībā. Polijā. Rumānijā, Ungārijā, Vācijā, Francijā, Itālijā, Amerikas Savienotajās Valstīs. Viņu atzīst par vienu no labāka­jiem zinātniski fantastiskās literatūras autoriem kā Cehoslovakijā, tā visā pasaulē. Stāsti «Tarzāna nāve», «Ksēnemindes idiots» un «Pazaudētā seja» (latviski iz­dotajā izlasē tas nav uzņemts) noderējuši par pamatu filmu scenārijiem; filmas Cehoslovakijā guvušas labus panākumus.

Pēc profesijas Nesvadba ir ārsts. Par ārstu viņš strādā kopš 1950. gada un pēdējos gados pievērsies psihiatrijai. Tātad daudzajiem pazīstamajiem ārstiem literātiem pievienojies vēl viens.

Kas raksturīgs Jozefa Nesvadbas daiļradei, kuras lielākā dala ir tieši zinātniski fantastiskie stāsti? Mek­lējot atbildi uz šo jautājumu, citēsim dažas rindas no čehu laikrakstā «Literārai noviny» ievietotā ziņojuma par 1963. gadā Vašingtonā notikušo kongresu, kurā apspriestas zinātniski fantastiskās literatūras problēmas: «Zinātniski fantastiskās literatūras autori laikam ir jau izgudrojuši visu, ko vien iespējams izgudrot, un šai literatūrai draud atkārtošanās, līdz ar to ari sastin­gums. Tāpēc no zinātniskām un tehniskām problēmām ir jāatgriežas atkal pie cilvēka.» Tāds esot bijis kon­gresa aicinājums. Var jau strīdēties par to, vai šāds spriedums par zinātnisko fantastiku ir pamatots, taču, runājot par Nesvadbas stāstiem, jāatzīst, ka viņš savā dai|radē šo aicinājumu izpildījis. Protams, arī citu mūsdienu zinātnisko fantastu darbos cilvēks, viņa do­mas, jūtas, pārdzīvojumi ieņem arvien svarīgāku vietu. Bet tikpat nozīmīgi šajos darbos ir arī dažādi tehni­kas brīnumi, kas bieži vien tiek aprakstīti visai rūpīgi, ar apbrīnojamu erudīciju, jo autori sīki jo sīki iepazi­nušies ar mūsdienu fizikas un tehnikas atziņām un sa­sniegumiem, nereti pat ir īsti speciālisti šajās nozarēs. Nesvadba zinātniskās fantastikas autoru vidū laikam gan ir vienīgais, kurš nepavisam neinteresējas par teh­niskajiem jautājumiem, neizgudro nekādas mašīnas Viņš pret tehniku izturas gandrīz vai ar tīšu nevērību. Viņam raksturīgi tādi izteicieni kā «ar īpašiem aparā­tiem», «ar speciālu ierīci». Tas ir viss. Kas tie par apa­rātiem, kas par ierīcēm, tas Nesvadbam nav svarīgi. No viņa stāstiem negūstām ne mazākā priekšstata ne par kosmisko kuģi, kurā ce|o kapteinis Nemo, ne par in­ženiera Bauera automātu, nedz par «Vēstures iznīcinā­šanas tresta» automašīnu, kas stāsta varoni aizved atpaka| pagātnē. Nesvadbam svarīgs ir tikai cilvēks. Ir jau gandrīz tā, ka viņa stāstus pat īsti nevarētu pieskaitīt zinātniski fantastiskajai literatūrai. Uz to no­rāda arī rakstnieks pats priekšvārdā savas stāstu izla­ses izdevumam krievu valodā: «… padomju lasītājs pratis novērtēt šos stāstus arī bez maniem paskaidro­jumiem un sapratīs, kas tiem ir kopīgs ar fantastiku … un kas ar «normālo literatūru», tiesa gan, formas ziņā mazliet neparastu.» Ar fantastiku šiem stāstiem kopīga vide, kurā darbojas Nesvadbas varoņi, notikumi, kuri šajā vidē risinās. Ja mūsdienu zinātniski fantastiskās literatūras autori lasītāju parasti aizved krietni tālā nākotnē, tad laba daļa Nesvadbas stāstu attiecas uz mūsu gadsimtu, reizēm tikai viņš pavirza notikumus dažus gadu desmitus uz priekšu, reizēm pakāpjas da­žus gadu desmitus atpakaļ. Ir Nesvadbam arī stāsti, kuros trūkst jebkura fantastikas elementa. Tāds, piemē­ram, ir stāsts «Tabu». Atombumbu izmēģinājumu rezul­tātā radusies radioaktivitāte, kas draud ar bojā eju ne vien cilvēkiem, bet visai dzīvajai radībai — tā nav fantastika, bet realitāte. Vispār visa Nesvadbas prob­lemātika, arī tad, ja stāstu darbība risinās tālā nā­kotnē, ir aktuāla jau mūsdienām. Pat vairāk: problēma, kas atkal un atkal nodarbina Nesvadbu, literatūrā ir bijusi svarīga un nozīmīga arvien, visos laikos. Viena doma, viena ideja apvieno šajā izlasē ievietotos stās­tus. īsi izsakāma tā būtu varbūt šādi: cilvēkam ir jā­būt īstam cilvēkam, šo tēmu Nesvadba risina dažādos aspektos — gan, tā sakot, sadzīves plāksnē, kad viņš runā par cilvēku savstarpējām attiecībām (stāsts «Tar- zāna nāve»), gan dziļi filozofiski, kad viņš runā par mūsdienu tehnikas un zinātnes ietekmi uz cilvēkiem, par mūsdienu civilizācijas sasniegumiem un ļaunumiem, kas pavada šos sasniegumus. Šai pēdējai problēmai Nesvadbas daiļradē ir vislielākā nozīme, tai veltīta lielum lielā daļa krājumā ievietoto stāstu. Mūsdienu zinātnes ārkārtīgi straujā attīstība, lielā specializācija, kad problēmu loks, ar kuru katrs atsevišķs cilvēks no­darbojas, kļūst arvien šaurāks, bieži ir par cēloni tam, ka sašaurinās arī cilvēka garīgais apvārsnis. «Vai mēs jau esam tik vienpusīgi, ka pat avīzēs lasām tikai to informāciju, kam ir sakars ar mūsu specialitāti? Un tad mēs katrs savādāk iztēlojamies savu pasauli un vairāk dzīvojam savā darbā nekā savā ģimenē, savā pil­sētā vai zemē.» Tā sūdzas stāsta «Uzvara Romā» varo­nis. Dabas skaistums, māksla, sports, ģimene, tuvi­nieki — viss, kam nav sakara ar viņu specialitāti, no šiem cilvēkiem atvirzās arvien tālāk. Rakst­nieks nebūt nedomā, ka šajā vienpusībā, šai dzīvē, kam trūkst īstās dzīves bagātības un krāšņuma, vainīgi būtu paši tie cilvēki, kas šādu dzīvi dzivo. «Kā tad mūsu civilizācijā īsti ir ar cilvēka smadzenēm? Vai tās spēj apgūt to, ko pašas paveic? Vai tiek līdzi pašas savam tempam?» Bija laiki, kad viens cilvēks varēja būt speciālists vairākās loti atšķirīgās zinātņu nozarēs. Mūsdienās pat kāda šaura vienas zinātnes nozare «jau ir k|uvusi pārāk plaša vienam cilvēkam», kā apgalvo Gvena stāstā «Uzvara Romā». Kā šajā civilizācijā cilvēkam iespējams dzīvot bagātu, pilnvērtīgu dzīvi? Diemžēl, jāatzīst, ka Nesvadba nedod īstu atbildi uz šo jautājumu, kas viņu visai nodarbina. Uz rakstnieku pašu var attiecināt vārdus, ko saka tā paša stāsta «Uz­vara Romā» varonis (šajā stāstā visskaidrāk, kaut arī pārāk vienkāršotā veidā, ar humoru risināta šī cilvēka vienpusības problēma): «Es tikai vēlējos vērst sabied­rības uzmanību uz briesmām, kas mūsdienās uzglūn vi­siem un atņem mums iespēju dzīvot pilnvērtigu dzīvi.» Jā, īstu atbildi Nesvadba nedod, viņš tikai brīdina, liek ieskatīties pašiem sevī un domāt. Cilvēks nedrīkst kļūt par robotu — visskaudrāk šis brīdinājums izskan stāstā «Absolūtā mašīna». Sai pašā stāstā Nesvadba skar arī jautājumu par zinātnieka atbildību cilvēces priekšā. Tas ir jautājums, kas mūsdienās, kad daudzi lieliski zinātnes atklājumi ir kā abpusēji griezīgs zo­bens — tie var sniegt cilvēcei pasakainus labumus, var arī iznīcināt visu dzīvību zemes virsū — ir loti nozī­mīgs un aktuāls.

Lasot Nesvadbas stāstus, reizēm var likties, ka viņš pārāk pesimistiski raugās uz mūsdienu civilizāciju, ka viņš tehnikas attīstībā saskata vairāk Jauna nekā laba. Šķiet, ka rakstnieks pārāk daudz skatījies uz kapitā­listisko civilizāciju, kur cilvēks tiešām bieži vien pār­vēršas par tādu mašīnas vergu. Tomēr Nesvadba nebūt neaicina, lai cilvēki, meklējot glābiņu no civilizācijā sastopamiem trūkumiem, atgriežas «dabas klēpī», sāk dzīvot pirmatnēju dzīvi, par kādu sapņo Presls stāstā «Absolūtā mašīna», uzskatīdams šādu dzīvi par vienīgo glābiņu no «robotiem», kas mīt cilvēkā pašā, vai ari lords Esdeils («Pa sniega cilvēka pēdām»), kurš zaudē ticību saprātam, tiklīdz viņa slavinātā kapitālistiskā civilizācija un kapitālistiskā sabiedriskā iekārta pavēr- šas pret viņu pašu. Nē, nevis jābēg, nevis jāatsakās no civilizācijas un jāpamet cilvēku sabiedrība, bet jālūko šī sabiedrība pārveidot (stāsta notikumi risinās trīs­desmito gadu saimnieciskās krīzes laikā), lai visi cil­vēki būtu laimīgi. Nesvadba tic cilvēces nākotnei, kad gudras mašīnas būs cilvēkus atbrīvojušas no smaga, nogurdinoša darba, kad katrs cilvēks varēs nodoties ra­došam darbam, likt lietā visas savas spējas un ta­lantu, dzīvot īstu, pilnvērtīgu, cilvēka cienīgu dzīvi.

Kāpēc Nesvadba pats nosauc savus stāstus par «for­mas ziņā mazliet neparastiem»? Nesvadbas rakstības paņēmiens tiešām ir "patnējs. Viņa stāstus visdrīzāk varētu nosaukt par tādām kā līdzībām. Parasti daiļ­darba ideju pauž tēloto cilvēku rīcība, domas, pārdzī­vojumi. Protams, tas ir arī Nesvadbas stāstos. Viņa cilvēki nav mākslīgi konstruēti ēnu tēli, tie ir dzīvi radījumi ar miesu un asinim, tie veidojas un attīstās. Taču aiz visiem notikumiem, kuros darbojas Nesvad­bas varoņi, varam saskatīt tādu kā «otro plānus. Stāsta notikumus, varoņus, to rīcību varam tulkot, un šajā tulkojumā ideja atklājas tieša un kaila, mākslas tēlos neietērpta.

Interesanta Nesvadbas stāstos ir jau pazīstamu si­žetu un tēlu izmantošana. So pazīstamo sižetu un tēlu viņš tikai mazliet pagriež, parāda no citas puses, un tas pēkšņi atspīd gluži citā gaisma, iegūst gluži citu jēgu. Visspilgtākais piemērs te ir sen zināmais, cik reižu izmantotais Tarzāns. Šķiet, nevarētu ne iedomā­ties, ka apnikušo, novazāto, banālo Tarzānu varētu pa­darīt par traģisku varoni. Nesvadba to izdara. Kāda sāpīga smeldze, kāds dziļš traģisms ir viņa Tarzānā, cilvēkā, kas kapitālistiskās sabiedrības džungļos meklē, bet neatrod īstu cilvēcību un, to neatradis, aiziet bojā. Tikpat pazīstams, jau daudz reižu izmantots ir sižets par laika mašīnu, kas cilvēku aizved atpakaļ pagātnē. Nesvadba to izmantojis, piešķirdams vecajam sižetam pavisam jaunu jēgu un saturu.

Kā jau minējām, ne visi Nesvadbas spriedumi būtu atzīstami par pareiziem. Taču Nesvadba rosina lasītāja domu, liek vērot pašam sevi un pasauli un meklēt pa­tiesību.

A. Rudzroga