CIEMOS FANTĀZIJAS ZEMĒ-Fantastisku stāstu krājums
. izdevniecība «zinātne» Rīgā 1971
ГОСТИ СТРАНЫ ФАНТАЗИИ Издательство «Зинатне» На латышском языке
Mākslinieks Gunvalds Elers
Izdota saskaņā ar Latvijas PSR Zinātņu akadēmijas Redakciju un izdevumu padomes 1970. gada lēmumu
PRIEKŠVĀRDS
Ieskatieties šīs grāmatas satura rādītājā. Jūs atradīsiet tajā tādus vārdus kā Džeks Londons un Edvards Morgans Forsters, O. Henrijs un Andrē Moruā, Primo Levi un Trumens Kapote. Šie rakstnieki reti kad sapulcējas vienuviet. Bet šis ir īpašs gadījums. Viņi satikušies Fantāzijas zemē.
Bet kur gan šī zeme atrodas?
Drosmīgajiem pētniekiem izdevās tur nokļūt, bet viņiem nebija viegli nospraust tās robežas un dot pilnīgu aprakstu. Viens novads atšķīrās no otra, klimats bija nepastāvīgs, bet aborigēni — cilvēki ar dīvainībām. Uz ceļinieka jautājumu par kaimiņu ciema iedzīvotājiem viņi, ar izbrīnu lūkodamies svešiniekā, atbildēja, ka neviena cita ciema vairs neesot, bet aiz nomales žogiem sākoties kosmosa tāles. Un tomēr, lai cik grūti bija pastāstīt par šo zemi, retajam radās šaubas, ka tā pastāv. Ļoti daudzi taču bija to apmeklējuši, atstājuši atmiņas par sevi, bet dažs tajā pat tā iedzīvojies, ka jutās ne sliktāk kā mājās.
To nav grūti izskaidrot. Klimata un ainavas daudzveidība, kas raksturīga šai zemei, dod iespēju gandrīz vai katram izvēlēties sev piemērotu novadu. Tie, ar kuriem mēs tiekamies šajā krājumā, maz līdzinās cits citam gan kā fantasti, gan kā nefantastisku daiļdarbu autori. Protams, katrs te parādās neparastā izskatā, bet mums nav grūti atcerēties, ka to pašu cilvēku esam redzējuši agrāk — tikai citā tērpā. Reizēm mūsu priekšā ir spoguļattēls, bet arī tad nav grūti saprast, kas stāv spoguļa priekšā. Pat burvju valstībā pārtapt par citu būtni nav viegli. Bet varbūt daži nemaz netiecas pārtapt? Viņi ierodas Fantāzijas zemē ne jau tālab, lai atraisītos no sevis, — viņiem ir cits mērķis. Viņi cenšas šajā zemē pilnīgāk atklāt paši sevi, atrast vēl vienu sava talanta šķautni.
Pēdējos desmit gados šīs zemes pievilkšanas spēks ir tā pieaudzis, ka jāsāk domāt, vai te nav vēl kāds visiem kopīgs iemesls.
Jā. Ir. To sauc — Divdesmitais Gadsimts.
Fantastika pavada visus lielos pavērsienus cilvēces vēsturē. Fantastikas caurausta bija Renesanse. Lielu godu tai parādīja racionāli domājošā Apgaismība. Priekšstats par fantastisko katram no šiem laikmetiem bija savs, bet neviens no tiem nav iedomājams bez fantastiskiem daiļdarbiem, kurus tie atstājuši mums, — bez «Gargantijas un Pan- tagriela», «Gulivera ceļojumiem» un «Mik- romegasa».
Fantastika vienmēr rosīgi piedalījusies reālās pasaules pārveidošanā. Un, protams, savā skaidrojumā. «Ceļojums uz Liliputiju» krietni palīdzēja Svifta laikabiedriem izprast galma intrigu būtību, valsts vadības mehānismu un partiju ķildu jēgu, bet «Ceļojums uz Laputu» — izprast, kam kalpos zinātnes sasniegumi, ja tos izmantos privileģētās šķiras: lidojošā sala noder ļaužu iebiedēšanai un nodokļu izspiešanai, bet, kas attiecas uz tās iedzīvotājiem, «augšējiem sabiedrības slāņiem» (šoreiz vārda tiešā nozīmē), tad viņi gan ir muļķi, taču savu labumu neaizmirst!
Bet jābrīnās, lūk, par ko: fantastika bija, bet fantastu nebija! Ne Rablē, ne Svifts, ne Voltērs nebija fantastikas autori. Nosaukt viņus par tādiem var tikai tālab, lai uzsvērtu, cik milzīgs ir viņu ieguldījums pasaules fantastikas attīstībā. Šie rakstnieki piederēja visai literatūrai. Ja viņi rakstīja fantastiku, tad vienīgi tādēļ, ka literatūra atradās tādā stadijā, kad bija nepieciešama fantastika. Fantastika vēl nebija izveidojusies par atsevišķu literatūras nozari, kas var pārdzīvot uzplaukumu un panīkumu, bet tā eksistē visu laiku, neatkarīgi no tā, vai sabiedrībai pēc tās liela vai maza vajadzība.
Fantastikas tendence norobežoties kaut cik pilnīgi izpaudās tikai deviņpadsmitajā gadsimtā. Varenu stimulu šim procesam deva Zila Verna daiļrade. Kopš tā laika fantastikai ir savi autori, savi lasītāji, savas
iemīļotas tēmas. Fantastika ir kļuvusi par atsevišķu virzienu literatūrā. Bet vai te neslēpās zināmas briesmas? Vai fantastika nevarēja tikt izolēta no literatūras galvenās plūsmas?
Varēja, protams, un tas notika ne vienu reizi vien. Toties tajos gadījumos, kad pasaules mākslinieciskās apgūšanas process lika pievērsties fantastikai, tā bija klāt kā saukta pati ar savām metodēm, ar savu nepārtrauktu tradīciju. Tieši šajos attīstības posmos fantastika kļuva sevišķi bagāta — tai vajadzēja sasniegt uzdevuma līmeni. Šajos pašos posmos arvien stiprāk tiekties pretī fantastikai sāka rakstnieki, kas īpaši tajā nestrādāja.
Tāds posms bija divdesmitais gadsimts, kas visumā labvēlīgi ietekmēja šo literatūras žanru.
Kas tam par iemeslu? Dažos vārdos grūti pateikt. Visdrīzāk mums ir darīšana nevis ar vienu, bet vairākiem iemesliem, kas, savīda- mies un veidodami jaunus savienojumus, noved gan pie fantastikas kāpuma, gan krituma. Acīmredzot mūsu gadsimtā pastāv vairāki faktori, kas zināmos apstākļos pēkšņi dod varenu stimulu fantastikas attīstībai.
Izcila nozīme te bijusi zinātnes un tehnikas progresam. Nākotne tuvojas mums ar milzīgu ātrumu. Noskaidrot attīstības tendences ir arvien nepieciešamāk, lai izlemtu,
kā rīkoties pašreizējā momentā, un vienlaikus arvien grūtāk: mūsu laikmets prasa agrāk neredzētus domu mērogus un domāšanas intensitāti. Pasaule paveras mums neparastā plašumā un mainībā. Mēģinājums izpētīt pat visšaurāko nākotnes iecirkni paver ceļu neskaitāmiem atrisinājuma variantiem. Mēs patlaban dzīvojam «prāta» gadsimtā, bet prasības, ko tas izvirza saprātam, ir citādas nekā agrāk. Divdesmitais gadsimts stāv tālu no bijušā racionālisma. Tas nevis klasificē, bet izzina procesus, tas nevis inventarizē sastingušo pasauli, bet tiecas izprast sarežģīto reālo pasauli, kur parādību robežas ir izplūdušas, kur viss pāriet viens otrā un nekas vairs nespēj apmierināt pie stabilitātes, nobeigtības un kārtības pieradušo cilvēku. Pie tam vēl mūsu laikmets nav vienkārši pārmaiņu laikmets — tas ir satricinājumu laikmets. Reti kādu domas ēku te izjauc pa ķieģelītim. Biežāk tā sabrūk uzreiz, pie tam dažkārt tāds liktenis piemeklē celtnes, kam vēl nav uzlikts jumts. Grūti stādīties priekšā piemērotākus apstākļus, lai grautu domāšanas stereotipus, atmestu aizspriedumus, padarītu cilvēka domāšanu var- būtīgu, nevis dogmatisku. Vai tā nav lieliska augsne mūsdienu fantastikai?
Maz ir tādu, kas izjutuši to tik pilnīgi un tik agri kā Herberts Velss.
Divdesmitais gadsimts nonāca pretrunā ar hronoloģiju. Tā sākums aizkavējās. Tikai pirmais pasaules karš un Lielā Oktobra revolūcija atšķēla pagājušo gadsimtu no mūsu gadsimta. Bet fantastikā divdesmitais gadsimts sākās jau 1895. gadā — kad parādījās Velsa «Laika mašīna». Vairāku gadu gaitā tai sekoja romānu grupa, kas noteica ne vien mūsu gadsimta fantastikai raksturīgo problemātiku, bet arī neskaitāmos paņēmienus, tēlus un sižetus, — «Ārsta Moro sala», «Neredzamais cilvēks», «Pasauļu karš», «Kad Gulošais mostas», «Pirmie cilvēki uz Mēness», «Dievu ēdiens».
Mūsdienu fantastikas atkarība no Velsa dažreiz izpaužas ļoti uzskatāmā formā. Drīz pēc otrā pasaules kara amerikāņu firma «Paramount» uzņēma filmu «Pasauļu karš», kas pārstaigāja daudzu valstu ekrānus. Šīs filmas darbība risinājās mūsu gadsimta 50. gados, un, protams, visa tehnika, tai skaitā arī marsiešu tehnika, bija stipri modernizēta. Marsiešu pazīstamo trijkāju vietā bija parādījušies tādi kā «lidojošie šķīvīši», kas slīd ne visai augstu virs zemes (droši vien ar antigravitācijas palīdzību). Virs tiem — metāla čūskas ar plakanām galvām. Tās ir ierīces novērošanai un kaujas stara izsviešanai, sava veida dezintegratori, kas nomainījuši Velsa «siltumstara ģeneratorus». Šiem «šķīvīšiem» Zemes iedzīvotāju ieroči neko nevar padarīt, tāpat kā Velsa trijkā- jiem, bet aizsardzība tiem labāka — tiem apkārt plešas spēka lauks. Vārdu sakot, visos modernās fantastikas atribūtos saskatāms ģenētisks sakars ar Velsa izdomājumiem.
Lai cik mūsdienu fantastika atkarīga no tā, kas paveikts agrāk, tā cenšas būt «uz gadsimta līmeņa», un daudzi nefantasti, kas nostājušies uz fantastikas ceļa, labprāt izmanto tai tipiskas tēmas un mākslinieciskos paņēmienus. Tādi piemēri viegli atrodami arī mūsu krājumā. Savdabīgs vairāku stāstu kopsavilkums ir itāļu prozista Primo Levi dramatiskā ainiņa «Dzejdaris». Stāsti par mašīnām, kas pārņēmušas kaut kādas cilvēku funkcijas, pieskaitāmi pie mūsdienu fantastikā visizplatītākajiem. Un vai tad Ivena Hantera stāsts «Vai nenoriskēt par miljonu dolāru?» neliecina par to, ka kosmiskie ceļojumi kļuvuši par kaut ko ārkārtīgi parastu mūsdienu fantastikā?
Pie tam atšķirība starp mūsu gadsimta četrdesmito un piecdesmito gadu fantastiem un tiem, kas strādājuši pusgadsimtu pirms viņiem, ir atklājama bez sevišķām pūlēm. Lasot Džeka Londona stāstu «Tūkstoš nāvju», mēs esam spiesti izdarīt lielu laika korekciju. Mūsdienu fantasts to pašu sižetu apstrādātu citādi — mainītos gandrīz vai visas detaļas. Džeroma K. Džeroma «mehāniskais dejotājs» (stāsts «Dejas partneris») arī vairāk atgādina astoņpadsmitā gadsimta androī- dus, par kuriem vēlāk tik labprāt rakstīja vācu romantiķi, nekā Karela Čapeka un Henrija Katnera androīdus.
Bet vai tas ir pats svarīgākais?
Divdesmitā gadsimta fantastikā nebūt nav tā pieķērusies tehnikai kā pagājušā, «Žila Verna» gadsimta fantastikā. Tā neiet garām tehnikai, taču labprātāk nevis apraksta, bet vienkārši atgādina to. Mēs taču tagad zinām: gadsimtu ritumā kļūst pilnīgāki ne tikai jau pazīstamie tehniskie līdzekļi. Nē, mainās paši principi, saskaņā ar kuriem tiek radīta tehnika. Tas, kus šodien var likties brīnums, rīt būs pierasts jēdziens. Tāpēc visprofesionālākais fantasts, kas nekad neatstāj savu novadu, šodien ar vienlīdz lielu patiku izmanto kā zinātnisko hipotēzi, tā savdabīgo «brīnumainā loģiku». Ja stāsts pilns ar aparātiem un mašīnām, kas sen vairs netiek lietoti, tas var likties mums vecmodīgs. Stāsts par brīnumu ir pietiekami mūsdienīgs. Interesanti — tehnika noveco, bet burvestība nenoveco.
Jā, tehnika vairs nepretendē uz prioritāti. Tā piedāvā savu palīdzību, lai radītu kādu filozofiskā un sociālā ziņā interesantu konfliktu. Tehnika lēnprātīgi paiet sāņus, kad izdevīgāk iztikt bez tās.
Ar katru desmitgadi vairāk fantastika interesējas par cilvēku. Tā vairs nav statiste dzīves drāmā, tā kļūst par protagonisti. Aptu- venība raksturu izzīmējumā, kas agrāk piemita plašiem fantastiskās literatūras novadiem, pamazām aiziet pagātnē. Nudien, vai tad»ir loģiski, nosakot cilvēka vietu mašīnu pasaulē — bet tā taču ir viena no galvenajām mūsdienu fantastikas tēmām! —, aizmirst pašu cilvēku?
Protams, fantastikai ir savi cilvēka izpētes paņēmieni, tāpat kā ir savi pasaules izpētes paņēmieni. Tā aizved cilvēku neparastā pasaulē. Reizēm šī pasaule ir drūma, reizēm pārgalvīgi līksma. Ņemsim kaut vai O. Henrija stāstu, kurā darbojas mehāniska korķa kāja un zvērs tvomatvičs, kaut kas vidējs starp zaķi, žurku un vāveri! Šī pasaule reizēm ir tradicionāli teiksmaina un neiedomājami moderna, nopulēta, attīrīta no visiem «pagātnes atkritumiem». Bet šī pasaule mūždien ir neparasta. Tajā arī cilvēkam ir jāatklājas no negaidītas puses.
Šajā apstāklī, jādomā, arī ir viens no svarīgākajiem iemesliem, kādēļ mūsdienu ne- fantasti tik bieži pievēršas fantastikai. Lai aprakstītu mūsdienu cilvēku bez apsegiem, viņš jānostāda patiešām neparastā situācijā — viņš taču jau izstrādājis ierastas reakcijas visām statistiski iespējamām ikdienas situācijām. Bet kurai citai literatūrai, ja ne fantastikai, piemīt lielāka spēja radīt neparastas situācijas, veidot starp cilvēkiem negaidītas attiecības?
Tomēr tas nav visapbrīnojamākais. Vēl var iedomāties fantastu, kas ierīko lamatas varonim, lai tas pārsteigts nodotu sevi un atklātu savas līdz šim rūpīgi slēptās ļaundarības un netikumus. Bet nē! Fantastika bieži vien daudz nopūlas, lai piespiestu cilvēku atklāt vislabāko, kas viņā ir. Dzīves reala situācija, kad cilvēki tiecas cits citam pretī un zina, ka vismazākā dvēseles kustība atbalsosies otrā, mūsdienu Rietumeiropas vai amerikāņu rakstniekam šķiet tik neticama, ka ticamības labad viņš spiests aicināt talkā fantastiku.
Arī tam sākums meklējams Velsa daiļradē. Kāda viņa stāsta («Durvis sienā») varonis, būdams mazs puisēns, nonāk brīnumainā dārzā, kur milzu panteri glaužas klāt cilvēkiem, kur ir skaistas pļaviņas, celtnes, statujas, cilvēki ar skaistām, labsirdīgām sejām. Viņš vēl daudzreiz iet garām šīm durvīm — kā uzticīgs skolēns, students, politiskais darbinieks —, bet tagad viņam nekad nav laika. Pašreizējā nemierpilnā dzīve viņam liekas vienīgā reālā, pasaule aiz sienas, lai kā tā vilinātu, — sapnis nomodā, miglainas bērnības atmiņas. Bet varbūt šī patieso cilvēcisko vērtību pasaule un nevis nogurdinošā, nivelējošā ikdienība arī ir īstā realitāte, noslēgumā jautāja Velss.
Tā par pasauli spriež arī Džons Bointons Prīstlijs, kura nelielo stāstu «Viņā Pusē» jūs atradīsiet šajā krājumā. Prīstlija pievēršanās fantastikai diezin vai kādu izbrīnīs. Viņš bieži ir tuvojies tās robežām un ne vienreiz vien šķērsojis tās. Jau Prīstlija pirmā romāna «Labie biedri» varoņi sava autora personā atrada patiešām labu un vēlīgu biedru. Sākumā viņiem bija grūti, tas taisnība, it kā viņi būtu pārvietoti uz kaut kādu piepildītu vēlmju burvju pasauli. Kritika atzīmēja dažu romāna situāciju nereālumu. Vēlāk Prīstlijs centās izvairīties no nereālām situācijām — viņš deva priekšroku fantastiskām situācijām. Jāsaka, ne vienmēr to uzdevums bija atklāt labāko cilvēkā. Prīstlijs ne vienreiz vien uzstājies satīriķa lomā. Tā bija kaut kur uz reāluma robežas stāvošajā lugā «Viņš ir atnācis». Tā bija otrā viņa lugā «Laiks un Konveju ģimene», kur darbības vidū notika «pārbīde laikā», varoņi aizgāja par daudziem gadiem uz priekšu, ielūkojās savā skumjajā nākotnē, bet pēc tam atgriezās atpakaļ ar dziļi dziļi dvēselē iemājojušu sajūtu, ka viss nav, kā vajag. Bet «Viņā Pusē» Prīstlijs it kā no jauna apmeklē sava pirmā romāna pasauli. Tikai šoreiz šī pasaule ir fantastiska. Ir jāieiet pa burvju durvīm, lai ieraudzītu cilvēkus tādus, kādiem viņiem jābūt — un kādi viņi spēj kļūt. Varonis ieraudzīja aiz burvju sienas tos pašus cilvēkus, kas staigā pa ielām. Ar dažiem viņš jau ir ticies, ar citiem paredzams drīz tikties. Bet viņi ir kļuvuši paši par sevi, līdz galam atklājušies tikai tur, kur viņus nekas nesastindzina. Burvju valstībā viņi, ja vēlaties, ir reālāki nekā īstenībā.
Andrē Moruā (fragments no viņa fantastiskā romāna «Domu lasāmā mašīna» ievietots šajā krājumā) arī ķeras pie fantastikas, lai atrisinātu «cilvēkpētniecības» problēmu. Runa ir par cilvēka psiholoģijas sarežģītību un par to, ka cilvēks katru minūti, katru sekundi rada pats savu individualitāti, vienu pieņemot, otru noliedzot no nepārtrauktās tieksmju, domu un asociāciju straumes, kas drāžas viņa smadzenēs. Būtībā cilvēks izvēlas sev individualitāti no daudzām «varbūtī- gām» individualitātēm, toties ir atbildīgs par savu izvēli.
Starp citu, nav obligāti ņemt palīgā apbrīnojamus aparātus. Nav obligāti arī stāstīt par brīnumainām pārvērtībām un fantastiskām .būtnēm. Radīt neparastu atmosfēru, kurā cilvēks atklājas no negaidītas puses, dažreiz izdodas vienkāršāk — mazliet tikai pabīdot situāciju uz fantastikas pusi. Vēl vairāk — pats situācijas fantastiskums var būt šķietams, tā var tikai likties tāda varonim. Tā ir ar pazīstamā mūsdienu amerikāņu rakstnieka Trumena Kapotes ārkārtīgi smalkajiem stāstiem. Briesmīgais sapņu uzpircējs no stāsta «Ļaunais Gars» visdrīzāk ir parasts psihologs, kas ar tik oriģinālu paņēmienu vāc materiālu kādam darbam. Taču beztiesīgajiem, kas pārdod viņam savu sapņu aprakstus, viņš ir baismīgs radījums. Viņš taču atņem tiem vienīgo, kas vēl palicis, — sapņus. Bet izstāstīts sapnis pie tevis vairs neatgriezīsies. Sapni nevar atdabūt ne par kādu naudu …
Vēl tuvāks īstenībai ir Trumena Kapotes stāsts «Sudraba krūze». Tas lasāms kā līdzība par cilvēka vēlēšanās spēku un pieļauj jebkuru tulkojumu — gan fantastisku, gan reālu. Bet pats stāstītājs un aprakstītās pilsētas iedzīvotāji nekad nebūs mierā ar reālu skaidrojumu. Tas viņiem šķitīs nejēdzīgi plakans. Šis notikums taču kļuvis par vietējo leģendu. Un stāsta to tālab, lai ļaudis zinātu: kad cilvēks no visas sirds grib palīdzēt otram, viņš veic neiespējamo. Teikt, ka puisēns vienkārši izskaitījis krūzē sabērto naudu, nozīmē pārvilkt leģendai pāri svītru.
Cilvēks aizvien vairāk saista mūsdienu fantastus. Mēs redzam, ka arī fantastikā ienākušie nefantasti meklē šajā literatūras novadā jaunas iespējas atklāt cilvēka raksturu, jaunas pieejas cilvēkam kā sociālai būtnei.
Bet vai tas nozīmē, ka jautājums par visas cilvēces likteni neinteresē rakstniekus, kas strādā fantastikā tikai no gadījuma uz gadījumu? Vai tiešām mūsu laika galvenās problēmas palikušas ārpus literatūras redzes lauka un kļuvušas par fantastu privilēģiju? Protams, nē. Šodien visa īsteni modernā literatūra cenšas no vienas vai otras puses tuvoties mūsu laikmeta kardinālajiem jautājumiem. Tomēr dažkārt tieši fantastika sāk pirmā risināt šos jautājumus, izvirza tos ļoti noteikti, vērienīgi, drosmīgi. Un vispirms svarīgāko no tiem — jautājumu par progresu.
Cik sarežģīts izrādījās progresa idejas liktenis! Tai bija ļoti grūti izveidoties cilvēces apziņā. Būtībā tas notika tikai Apgaismības laikmetā, astoņpadsmitajā gadsimtā. Bet deviņpadsmitajā gadsimtā izskanēja doma, ka materiālais progress buržuāziskajā sabiedrībā var ne vien aizsteigties priekšā garīgajam, bet arī traucēt to, novest pie garīgā regresa un tādējādi pazudināt cilvēci.
Pavisam jauna šī doma nebija. Ar savām saknēm tā ietiecās astoņpadsmitajā gadsimtā, kad Žans Žaks Ruso uzstājās pret civilizāciju, kas nav atnesusi cilvēkam laimi, bet, gluži otrādi, izrādījusies daudzu tās netikumu iemesls. Taču divi tālākie buržuāziskās civilizācijas attīstības gadsimti ne vien neapgāza šo domu, bet gan arī sagādāja tai jaunus piekritējus. Mašīnu sāka uzskatīt par cilvēka ienaidnieku. Tādu to iedomājās Anglijas tautas masas, kas bija pārdzīvojušas pirmās rūpniecības revolūcijas nedienas un ciešanas, tādā nepievilcīgā lomā mašīna iekļuva daudzos literāros darbos. Tajos ne vienmēr tieši bija parādīta mašīnu pazudinātā pasaule. Biežāk tika runāts par to, cik skaista būtu pasaule bez mašīnām, bet mašīna tika rādīta kā ienaidnieks — briesmīgs, bet laikus atminēts un malā atstumts.
Angļu rakstnieka Semjuela Batlera romāna «Erevona» (1872) varonis nonāk svešā
zemē, kur visi cilvēki ir laimīgi un noskaņoti cits pret citu labvēlīgi. Bet izrādās, ka viņš šajā ziņā ir bēdīgs izņēmums: lai gan, no viņa viedokļa raugoties, viņš nav nekā noziedzies, varoni apcietina. Noskaidrojas, ka viņš tomēr pārkāpis zemes likumus. Ere- vonā stingri jo stingri aizliegtas visas mašīnas, bet viņam bijis pulkstenis. Vēlāk varonis uzzina, kāpēc Erevonā pieņemts tāds likums. Vairākus simtus gadu pirms viņa ierašanās šajā zemē turienes zinātnieki pierādījuši, ka, ja laikus neiznīcina mašīnas, tās pakļauj cilvēkus, un erevonieši ņēmuši vērā viņu brīdinājumu.
«Erevona» nebija vienīgais tāda veida darbs. Pēc astoņpadsmit gadiem iznāca cita angļu rakstnieka, Viljama Morisa, utopiskais romāns «Vēstis no nekurienes», kura varoņi dzīvoja laimīgā pasaulē, kur plauka amatniecība, bet mašīnas nebija sevišķā godā.
Mūsu krājumā šo fantastikas virzienu pārstāv stāsts «Mašīna apstājas». Rakstniekam, kas iekarojis lielu popularitāti Anglijā, tas ir viens no pirmajiem stāstiem, bet varbūt tieši tas atnesis viņam slavu. Stāsts uzrakstīts 1911. gadā, kad Forsteram bija divdesmit divi gadi. Pagāja ne vairāk kā desmit gadi, un izrādījās, ka Forsters ir vesela virziena dibinātājs mūsdienu fantastikā.
Protams, tie, kas literatūrā kaut ko aizsāk, paši kādam seko. Tas attiecas arī uz Forsteru. Viņa stāsts, kā viegli varēja saprast, uzrakstits ļoti senas tradīcijas garā, un Forsters pats vēlāk runāja par savu atkarību no Bat- lera «Erevonas». Batlera romānu viņš vērtēja augstāk par «Gulivera ceļojumiem». Bet Forstera stāsts iezīmē svarīgu pagrieziena punktu šīs tradīcijas attīstībā.
«Laimīgā pasaule bez mašīnām», ko tā patika attēlot citu pretmašīnu utopiju autoriem, palika Forstera stāsta perifērijā. Mēs pavisam nejauši uzzinām, ka kaut kur zemes virsū dzīvo cilvēki, kas elpo parasto gaisu, iztiek bez visuresošās Mašīnas pakalpojumiem un spēj izjust interesi un līdzcietību pret savu tuvāko, pat steigties viņam palīgā. Visa autora uzmanība pievērsta tiem, kas atrodas Mašīnas varā. Šo Mašīnas valstību Forsters zīmē ar apbrīnojamu māksliniecisku vērīgumu — uz viņa stāsta balstījušies ne mazums rakstnieku, kas strādājuši jau pēc pirmā un otrā pasaules kara. Aiz atsevišķām frāzēm, viegli ieskicētām situācijām un garām ejot izmestiem mājieniem mēs uzminam nākamos Hakslija, Bredberija, Voneguta un citu autoru sižetus; viņi rakstīja par pretrunīgo buržuāzijas progresu, kura sasniegšana zināmos apstākļos var vērsties pret cilvēkiem.
Forsters neatlaidīgi uzsver, ka cilvēki, kas kļuvuši atkarīgi no Mašīnas, ir deģenerējušies ne vien fiziski, bet arī garīgi. Viņi ir unificējušies, kļuvuši līdzīgi cits citam. Ja viņi ar kaut ko vēl atšķiras cits no cita, tad nezaudē cerību, ka drīz šīs atšķirības izzudīs, parādīsies «paaudze, kas pratīs pilnīgi atbrīvoties no faktiem, no personīgajiem iespaidiem, paaudze, kurai nebūs savas sejas, no individuālo iezīmju nastas dievišķi brīva paaudze». Viņiem nav nekādu rūpju, bet tajā pašā laikā arī iespaidu. Cilvēkiem nekas vairs nav vajadzīgs, viņi ir pazaudējuši kopīgo mērķi. Viņi dzīvo pilnīgi vienādos apstākļos un paši ir pilnīgi vienādi. Tomēr šī absolūtā vienveidība nebūt neveicina cilvēces apvienošanos. Gluži otrādi, tā noved pie tās galīga sairuma.
Te katrs dzīvo par sevi. Te var gadiem ilgi nesatikt citus un nejust pēc tā ne mazāko vajadzību. Ja kaut kas šos cilvēkus tīri formāli arī apvieno, tad ne jau viņos vēl gruzdošās cilvēcisko jūtu paliekas, bet Mašīna — attiecībā pret viņiem ārējs spēks, kas nosaka viņu eksistences apstākļus.
Ir sairusi ne tikai sabiedrība — ir sairis viengabalainais priekšstats par pasauli. Neviens vairs nespēj aptvert pasauli ar vienu skatienu. Pat Mašīna — vienīgā šiem cilvēkiem pieejamā pasaules daļa — jau šķiet kaut kas mistisks. Tā ir pārlieku sarežģīta apslinkušajam saprātam. To nav iespējams uztvert kā kaut ko nedalāmu. Un zinātnes vietā stājas ticība. Atsevišķām Mašīnas daļām lūdz, lai tās aizstāv pret mistisko veselo.
Forstera stāsts ir ne tikai brīdinājums par draudošajām briesmām. Tā ir arī satīra par egoistisko, izjukušo un vienlaikus garīgi unificēto buržuāzisko vidi, ko rakstnieks redzējis pats savām acīm. Arī visi turpmākie šāda veida darbi apvieno brīdinājumu ar satīru. Šajā ziņā Forsters izrādījies savdabīgs pareģis, kas, dabiski, iekļuvis strupceļā: viņš taču nespēj izkļūt no sabiedrības, kuru viņš tēlo.
Lai nu kā, bet Forsters un viņa sekotāji palīdz pārskatīt mums nepieņemamos nākotnes variantus. Bet tas ir svarīgi. Svarīgi ir iemācīties šodien ieklausīties nākotnē. Vai tajā neslēpjas briesmas, līdzīgas tām, kādas rāda Forsters? Ir jāprot ieklausīties visās nākotnes balsīs. Bet nedrīkst ļaut, lai saldās balsis iemidzina, bet skarbās — biedē. Ir jāklausās, lai zinātu patiesību.
Nē, uz Fantāzijas zemi šodien nebrauc nosist laiku. Tā šim nolūkam maz piemērota. Nav viegli atrast tajā stūrīti, kur aizmirsīsies īstā dzīve. Ēnas, kas tur sastājas tev apkārt, dažreiz ir tumšas un dīvainas, bet priekšmeti, kas tās met, pilnīgi reāli. Ja ēnas ir biezas, tad vispirms tāpēc, ka gaismas avoti ir spilgti. Zem šīs zemes versmainajām debesīm iedegas karsti strīdi par cilvēku, sabiedrību un pasauli. Šo zemi taču apspīd Saprāts.
Te neierodas aizmirst īstenību. Te ierodas izprast to.
J. Kagarjickis
Комментарии читателей